Obstruktīva miega apnoja
Tas, kurš kaut reizi dzīvē ir neizgulējies, lieliski pazīst nākamās dienas mokas: visu laiku nāk miegs, grūti koncentrēties, un zūd domāšanas asums, nav garastāvokļa, visu laiku gribas kaut ko ēst (it sevišķi saldumus!), turklāt nodarbes, kas citkārt ir bijušas interesantas, vairs nešķiet tik pievilcīgas… Pēc kārtīgas izgulēšanās atkal viss ir kārtībā. Iedomājieties, ja šīs sliktās sajūtas būtu ikdiena – kaut gan ir gulēts 9–10 stundas! Tā patiesībā jūtas daudzi, un, visticamāk, viņi pat jau sen ir aizmirsuši, ka var būt citādāk. Viens no biežākajiem iemesliem ir obstruktīva miega apnoja. Nosaukums jau parāda šīs miega slimības būtību – “obstructio” nozīmē “nosprostojums”, savukārt “apnoja” – “bez elpas”.Miegā muskuļi jau tā atslābst. Ja kaut kas vēl papildus nosprosto vai saspiež elpceļus, tad tie “aizkrīt ciet” un gaiss nespēj izkļūt cauri. Smadzenes joprojām dod signālu, ka jāelpo, bet, tā kā elpceļi ir bloķēti, asinīs sāk kristies skābekļa līmenis. Lai varētu atsākt elpot, cilvēks ar lielu spēku ievelk gaisu un, ļoti iespējams, arī nedaudz uzmostas. Rezultātā – lai gan it kā ir gulēts daudz, reāla miega ir maz, jo liela daļa nakts pavadīta, cīnoties par elpu, nevis atpūšoties. Obstruktīvu miega apnoju var izraisīt daudz dažādu faktoru. Viens no biežākajiem iemesliem ir liekais svars – tauki uzkrājas zemādā, ap elpceļiem un mēlē, un guļus stāvoklī tas viss saspiež jau tā atslābušos elpceļus. Ja vēl pirms miega iedzerta kāda glāzīte, tā situāciju pasliktina, jo palīdz vēl vairāk atslābināt muskuļus. Dažiem cilvēkiem ir nosliece uz elpošanas traucējumiem miegā – piemēram, maza žokļa, šaurāku deguna eju vai pārāk lielu mandeļu dēļ. Dažkārt traucē arī hroniskas alerģijas, deguna polipi, deguna blakusdobumu iekaisums… Sievietēm pēc menopauzes trīskārši pieaug miega apnojas risks, jo izmainās hormonālais fons, un tas veicina arī elpošanas muskulatūras atslābšanu. Iemeslu ir daudz, un nereti tie kombinējas. Kā tas izskatās gultas vai istabas biedram? Visbiežāk tiek pārmests par tik skaļu krākšanu, ka dzird pat no blakus istabas. Citkārt pilnīgi jāsatraucas, vai cilvēks elpo, jo pēc ilgstoša klusuma seko dziļa, spēcīga ieelpa.Lai gan elpošanas traucējumus miegā pasaulē apzināti sāka diagnosticēt un ārstēt vien pagājušā gadsimta otrajā pusē, par krākšanu runāja jau Senajā Grieķijā un Senajā Romā – tolaik cilvēki uzskatīja, ka, lai gan krākšana norāda uz miegu, tomēr tā ir apzināta rīcība un vispār – netikums un samaitāta cilvēka pazīme. Miega apnoja skar aptuveni 9% sieviešu un 17% vīriešu pusmūžā. Salīdzinājumam – pat tāda labi pazīstama slimība kā cukura diabēts sastopama “tikai” 8,5% pieaugušo! Katru iekrākšanās epizodi gan nevajadzētu uzskatīt par obstruktīvu miega apnoju, jo retu reizi iekrācas aptuveni 40% bērnu un gandrīz 50% pieaugušo. Biežāka krākšana (vismaz trīs naktis nedēļā) novērojama līdz 15% bērnu un 10–36% pieaugušo.
Miegā neelpo – nu un?
Lielākoties miega apnojas patieso smagumu aizēno strīdi par neizgulēšanos kāda krākšanas dēļ. Patiesībā šī kaitinošā skaņa var norādīt uz ļoti nopietnām veselības problēmām. Padomājiet – ja kāds dienas laikā daudzas reizes stundā pārstātu elpot uz pārdesmit sekundēm (citreiz pat minūti vai vairāk) un skābekļa daudzums organismā samazinātos līdz kritiskam līmenim, tad jebkurš būtu satraukts un uzreiz dotos pie ārsta, vai ne? Miega apnojas dēļ cilvēks var gulēt daudzas stundas, bet, tā kā tās tiek pavadītas, smokot un cīnoties par elpu, smadzenes nespēj pietiekami labi atpūsties. Salīdzinoši nesen tika atklāta glimfātiskā sistēma – tās uzdevums ir izvadīt kaitīgos vielmaiņas galaproduktus no smadzenēm. Tas lielākoties notiek miega laikā – un, ja miega īsti nav, tad arī šie galaprodukti ilgāk uzturas smadzenēs. Obstruktīvas miega apnojas uzreiz redzamās sekas ir, piemēram, pastāvīgs nogurums, viegla aizkaitināmība, miegainība, grūtības koncentrēties, pagarināts reakcijas laiks. To it sevišķi svarīgi ņemt vērā, sēžoties pie stūres, jo miega apnoja 2–3 reizes palielina risku izraisīt ceļu satiksmes negadījumu. Šis nogurums jau kļūst par ikdienu, un to, ka iespējams justies labāk, cilvēki dažkārt atskārš vien tad, kad sāk ārstēties.
Obstruktīva miega apnoja var izpausties kā:
- krākšana,
- elpas aiztures,
- nemierīgs miegs,
- elpošana caur muti,
- nakts tualetes apmeklējumi.
- pastiprināta miegainība,
- nogurums,
- koncetrēšanās grūtības.
Kā diagnosticē obstruktīvu miega apnoju?
Ikviens var aizpildīt STOP BANG skalu, kas palīdz novērtēt miega apnojas risku. [STOP-BANG skala]
Kad tas ir izdarīts un secināts, ka pastāv apnojas risks, jāsaņemas aiziet pie ārsta, kas specializējas miega slimībās, lai noskaidrotu krākšanas iemeslu. Lai saprastu problēmas nopietnību, iespējams, būs jāveic miega izmeklējums – poligrāfija. Tās laikā tiek pierakstītas un izvērtētas dažādas ķermeņa funkcijas un var redzēt, vai un cik garas ir elpas aiztures, vai tās ietekmē sirdsdarbību, skābekļa līmeni asinīs un pašu miegu.
Pirmos miega izmeklējumus veica 50. gados īpaši aprīkotās miega laboratorijās, un signāli visas nakts garumā tika pierakstīti uz papīra. Ar laiku, attīstoties tehnoloģijām, uzlabojusies arī apnojas diagnostika – pieaugušie izmeklējumus visbiežāk veic mājās, guļot paši savā gultā. Nepieciešams vien saņemt aparātu miega centrā, vakarā pašiem pievienot sensorus un nākamajā rītā aparātu nogādāt atpakaļ rezultātu analīzei. Pēdējais izrāviens miega medicīnā ļauj elpošanas traucējumus diagnosticēt, pat neizejot no mājām: jāiegādājas miega diagnostikas ierīce tiešsaistē, pasūtot to pie miega speciālista, sava ģimenes ārsta vai pat zobārsta. Ierīce tiek ieprogrammēta un nogādāta lietotājam. Pēc tam pāris dienu laikā pacientam uz e-pastu tiek nosūtīta miega analīze un rekomendācijas tā uzlabošanai.
Ārsts ar specializāciju miega slimībās palīdzēs novērtēt miega apnojas smagumu, iemeslus un izvēlēties piemērotākos ārstēšanas risinājumus. Krākšanu, kas ir “tikai troksnis”, vai vieglas pakāpes miega apnoju var ārstēt ar, piemēram, speciālām ierīcēm (kapēm), kas palīdz izcelt žokli uz augšu un atbrīvot elpceļus, vai arī īpašiem spilveniem, kas palīdz ieņemt pareizāku pozu. Dažkārt, ja krākšanu novēro tikai kādā noteiktā pozā (biežāk – guļot uz muguras), var izmantot speciālas ierīces, ko apliek ap krūtīm vai ap kaklu. Guļot uz muguras, ierīce sāk vibrēt, un cilvēks iemācās vairāk gulēt uz sāniem. Dažkārt varētu būt nepieciešama operācija, lai izlabotu augšējo elpceļu caurlaidību. Iespēju ir daudz, un miega apnojas ārsts palīdzēs izvēlēties piemērotāko. Viena no visbiežāk lietotajām obstruktīvas miega apnojas ārstēšanas iespējām ir pozitīvā spiediena terapija. Mūsdienās tā glābj miljoniem cilvēku, bet līdz 1980. gadam pacientus ar smagu apnoju ārstēja ar traheostomu (mākslīgu atveri elpvadā, lai varētu apiet nosprostotos elpceļus). Lai tādu izveidotu, bija nepieciešama operācija, kas pacientu pakļāva nopietnam infekciju riskam un nogurdinošai traheostomas kopšanai. Viss mainījās, kad Austrālijas ārsts Kolins Salivans (Colin Sullivan) satika “perfekto pacientu”, kas no traheostomas atteicās. Kolins līdz tam brīdim bija pētījis suņus, kam ir elpošanas grūtības, un izmēģinājis pielāgotu putekļsūcēja tīrīšanas iekārtu, lai suņu elpceļos iepūstu gaisu, tos noturot vaļā. Šim pacientam bija nopietni simptomi, un ģimene piekrita eksperimentālajai terapijai ar pozitīvo spiedienu. Pēc septiņām stundām miega pacients pirmo reizi daudzu gadu laikā pamodās un jutās labi. Kopš tā laika veikti neskaitāmi pētījumi, kuros ir pierādīts, ka ar pozitīvā spiediena ierīcēm var lieliski ārstēt elpošanas traucējumus miegā. Pozitīvā spiediena ierīce sastāv no aparāta, maskas un caurules, kas abus savieno. Šī ierīce visu laiku maigi pūš gaisu (ne skābekli!) pacienta elpceļos, palīdzot tos noturēt vaļā. Maskas var būt dažādas – tās var nosegt tikai nāsis, bet var arī atrasties pāri gan mutei, gan degunam (piemēram, gadījumos, ja cilvēks visu laiku guļ ar muti vaļā). Dažādiem cilvēkiem spiedieni var atšķirties, tādēļ nepieciešama arī ierīces pielāgošana, lai katram izvēlētos piemērotākos parametrus. Jau izmēģinot ierīci pirmo nedēļu, daudzi pacienti atzīst, ka nemaz nav zinājuši, ka tik labi var justies. Ja cilvēkam ir vidēji smaga vai smaga obstruktīva miega apnoja, pacientam ir tiesības pieteikties Miega apnojas ārstēšanas valsts programmai. Tās ietvaros valsts sedz 80% apnojas ārstēšanas aparāta iegādei. “Es saviem pacientiem bieži saku, lai par pozitīvā spiediena terapiju domā tāpat kā par brillēm – tās ir neērtas, bet bez tām iztikt nevar. Atšķirībā no citām terapijām šajā gadījumā nav jāuztraucas par zāļu blaknēm.” (Kolins Salivans)
Ko darīt?
Ārsts ar specializāciju miega slimībās palīdzēs novērtēt miega apnojas smagumu, iemeslus un izvēlēties piemērotākos ārstēšanas risinājumus. Krākšanu, kas ir “tikai troksnis”, vai vieglas pakāpes miega apnoju var ārstēt ar, piemēram, speciālām ierīcēm (kapēm), kas palīdz izcelt žokli uz augšu un atbrīvot elpceļus, vai arī īpašiem spilveniem, kas palīdz ieņemt pareizāku pozu. Dažkārt, ja krākšanu novēro tikai kādā noteiktā pozā (biežāk – guļot uz muguras), var izmantot speciālas ierīces, ko apliek ap krūtīm vai ap kaklu. Guļot uz muguras, ierīce sāk vibrēt, un cilvēks iemācās vairāk gulēt uz sāniem. Dažkārt varētu būt nepieciešama operācija, lai izlabotu augšējo elpceļu caurlaidību. Iespēju ir daudz, un miega apnojas ārsts palīdzēs izvēlēties piemērotāko. Viena no visbiežāk lietotajām obstruktīvas miega apnojas ārstēšanas iespējām ir pozitīvā spiediena terapija. Mūsdienās tā glābj miljoniem cilvēku, bet līdz 1980. gadam pacientus ar smagu apnoju ārstēja ar traheostomu (mākslīgu atveri elpvadā, lai varētu apiet nosprostotos elpceļus). Lai tādu izveidotu, bija nepieciešama operācija, kas pacientu pakļāva nopietnam infekciju riskam un nogurdinošai traheostomas kopšanai. Viss mainījās, kad Austrālijas ārsts Kolins Salivans (Colin Sullivan) satika “perfekto pacientu”, kas no traheostomas atteicās. Kolins līdz tam brīdim bija pētījis suņus, kam ir elpošanas grūtības, un izmēģinājis pielāgotu putekļsūcēja tīrīšanas iekārtu, lai suņu elpceļos iepūstu gaisu, tos noturot vaļā. Šim pacientam bija nopietni simptomi, un ģimene piekrita eksperimentālajai terapijai ar pozitīvo spiedienu. Pēc septiņām stundām miega pacients pirmo reizi daudzu gadu laikā pamodās un jutās labi. Kopš tā laika veikti neskaitāmi pētījumi, kuros ir pierādīts, ka ar pozitīvā spiediena ierīcēm var lieliski ārstēt elpošanas traucējumus miegā. Pozitīvā spiediena ierīce sastāv no aparāta, maskas un caurules, kas abus savieno. Šī ierīce visu laiku maigi pūš gaisu (ne skābekli!) pacienta elpceļos, palīdzot tos noturēt vaļā. Maskas var būt dažādas – tās var nosegt tikai nāsis, bet var arī atrasties pāri gan mutei, gan degunam (piemēram, gadījumos, ja cilvēks visu laiku guļ ar muti vaļā). Dažādiem cilvēkiem spiedieni var atšķirties, tādēļ nepieciešama arī ierīces pielāgošana, lai katram izvēlētos piemērotākos parametrus. Jau izmēģinot ierīci pirmo nedēļu, daudzi pacienti atzīst, ka nemaz nav zinājuši, ka tik labi var justies. Ja cilvēkam ir vidēji smaga vai smaga obstruktīva miega apnoja, pacientam ir tiesības pieteikties Miega apnojas ārstēšanas valsts programmai. Tās ietvaros valsts sedz 80% apnojas ārstēšanas aparāta iegādei. “Es saviem pacientiem bieži saku, lai par pozitīvā spiediena terapiju domā tāpat kā par brillēm – tās ir neērtas, bet bez tām iztikt nevar. Atšķirībā no citām terapijām šajā gadījumā nav jāuztraucas par zāļu blaknēm.” (Kolins Salivans)
Marta Celmiņa – Vai krākšana ir “tikai troksnis”, kas traucē citus?
https://arsts.lv/jaunumi/marta-celmina-vai-kraksana-ir-tikai-troksnis-kas-trauce-citus
https://arsts.lv/jaunumi/marta-celmina-vai-kraksana-ir-tikai-troksnis-kas-trauce-citus